`Par to es domāšu rīt`- Rojā atver jaunas dzejas grāmatas lappuses

“Dievs man piešķīris milzu privilēģijas – rakstīt to, ko grūti pasacīt vārdos. Pa starpām starp maizes darba “lūdzu” un “paldies” – paspēt vēl pierakstīt kādus smieklus vai ēnu aiz loga… pieturēt, lai nepazūd, jo pazaudēties ir viegli… Dievs piešķīris, un es atdodu tālāk jums.” Ar šādiem vārdiem 15. februāra vēlā vakarā beidzās tikšanās ar Dinu Veinbergu un viņas lolojumu – grāmatu “Par to es domāšu rīt”.

Neierasti! Arī tikšanās vieta neierasta – skatuve. Jūs zināt, skatuve ir vieta, kur mājo mūzas.  Tur pieņemts dziedāt, dejot, spēlēt lomas. Tā notika arī šajā reizē. Tiem, kas atnāca uz tikšanos, tika iedalīta klausītāju loma. Lai vieglāk būtu sajust un izbaudīt to, ko izjuta un pārdzīvoja pati grāmatas autore, lai šīs izjūtas paspilgtinātu un lai tās iekrāsotu, Dinai mīļas dziesmas izdziedāja Daiga Lakšmane un muzicēja pianiste Gunita Pauliņa. Bet grāmatā redzamo noslēpumaino tēlu, kas paskaidroja autori, atveidoja Iluta. Uz ekrāna redzamie attēli – grāmatas ilustrācijas, Dinas pašas radītas un iemūžinātas. Dinai, protams, pašai sava loma – autores loma, bet pati galvenā loma –  ilgi gaidītajai un ar mīļumu izlolotajai grāmatai.

Jauna grāmata! Smaržo mazliet vēl pēc tipogrāfijas, pēc papīra un drukas tintes. Pierakstītie vārdi un domas ir kļuvušas taustāmas, rokā paņemamas. Ko gan jūt dzejnieks, kad tur rokās sevis radīto, kas ietverts vākos un tūlīt sasniegs savu  lasītāju? Jā, un nemeklējiet grāmatā tematiskas nodaļas, tādu nav. Viss ir juku jukām, viens otru mainot – kā pati dzīve! Taču, pasākumā ir tematisks sadalījums, un tas  ļāva mums, Dinas talanta cienītājiem, izjust viņas dvēseles un jūtu trauslumu, ļāva uz pasauli paskatīties ar autores acīm.

Maza satikšanās dzejā – Dina un Latvija. Kā pasākuma ievadā sacīja Dace (pasākuma scenārija autore un vadītāja): “Dinas vārdi uzbur ainavu, mums tik mīļās Latvijas ainavu, un Latvijai autores vērtību skalā viena no augstākajām vietām. Dinas Latvijai veltītās dzejas, ir izskanējušas mūsu novadam svarīgos brīžos – gan, kad svinīgi stādījām simtgades ozoliņus novada ciemos, gan, kad vētrā atzīmējām valsts simto jubileju, gan valsts svētku reizēs. Bieži īpaši konkrētam notikumam rakstītas. Un liekas, kā var par šo tēmu, par kuru šķiet viss jau ir pateikts, atrast arvien jaunus un jaunus vārdus, bet tie ir!”

Īpašie cilvēki. “Ja man kāds jautātu, ko es darītu savādāk jaunā sākumā, šajā pašā dzīvē, – neko. Man bijusi bezrūpīga bērnība. No tāda skatu punkta padomju laikus atceros ar vieglām domām. Mamma mācīja nedarīt pāri kustoņiem. Un vēl viņa mūža norietā vēlēja – “centies dzīvi nodzīvot pēc iespējas vieglāk, re, pie kā noved smags darbs”. Viņa deva, ko uzskatīja par labāko. Ko nu paņēmu, tas jau ir cits stāsts.

Kā vērotājai man siltā atmiņā palikuši viedi vecajie ļaudis, īpaši kaimiņu Līna ar saviem savdabīgajiem izteicieniem, kas lielākoties bija kodētas atziņas par dzīves jēgu. Bet tās es izpratu stipri vēlāk, kad šie ļaudis jau bija tālu prom aiz sava laika.

Pateicos liktenim par šiem cilvēkiem. No sirds. Bez viņiem es nebūtu es, un bez viņiem man nebūtu jūs. Un nebūtu šis vakars. Paldies liktenim par brīnišķīgu dēlu. Paldies par draugiem. Pateikties nekad nav par vēlu, un labu pasacīt nekad nebūs par daudz. Katrs mēs pasauli redzam savādāk un dzīvojam dzīvi kā nu protam – tu tā, es tā. Un ir labi, ka var tā gaiši atskatīties un gaiši pateikties arī atvadoties. Uz ilgāku vai uz īsāku laiku,” – saka Dina, runājot par cilvēkiem, kuri veidojuši viņu tādu, kādu mēs viņu pazīstam.

Kā gan bez mīlestības! Tā neskaita gadus, panes visu! Mīlestība cērt brūces, mīlestība iedvesmo un, patiesībā, šķiet, ka arī dzeja vislabāk dzimst no mīlestības.

Pēc pasākuma, kas paskrēja nemanot, apmeklētāji nesteidzās pamest skatuvi vai pasākuma norises vietu. Kā teica viena no pasākuma apmeklētājām, Mārīte: “Grāmatas dzimšanas dienas svinēšana nevar neizdoties, ja tik daudzi vēlas kopā ar Dinu priecāties, apstādinot mirkli, un pateikties autorei par to siltumu un labestību, kura sajūtami valdīja šai pasākumā. Tas bija gaismas, mīlestības, patiesu vārdu pilns vakars no sirds uz sirdi. Tā ir Dinas pasaule, kurā autore ļāva mums ienākt un pakavēties šai vakarā. Nekā nepietrūka, kā arī nekas nepalika pāri.” Savukārt apmeklētāja Zaiga saka: “Dinas dzeja tik izteiksmīgi dziļa! Vienā rāvienā nav iespējams izprast. Jālasa vēl un vēl. Reizēm raksta līnijas liekas tik trauslas, tik ēteriski caurspīdīgi austas, ka mierīgi varētu zirnekļa pavedienā šūpoties. Un jādomā, cik daudz kam paejam garām ar neredzošām acīm. Paldies pasākuma rīkotājiem un Dinai par dvēselisko baudījumu!”

”Apbrīnojami bagāti ir Dinas Veinbergas izteiksmes līdzekļi. Tik krāsaina un konkrēta ir valoda! Rakstītajā ir sajūtama sirsnība, mīlestība un iedziļināšanās dažādās dzīves norisēs. Tā tiešām ir, ka dažkārt pietiek viena romantiskas laimes pieskāriena, lai ilgam laikam rastos prieks. Paldies Dinai par labi paveiktu darbu, par to, ka tik labi un prasmīgi gleznainā tēlojumā izteikusi savas domas! Var sajust, ka šī grāmata tapusi ar mīlestību, ka Dina skata dzīvi un cilvēkus caur mīlestību. Nav gala un robežu tam ceļam, pa kuru cilvēki iet pretī viens otram un kurā ir tik daudz nezināma, satraucoša un mulsinoša,” – tā sajūsmināta, vēl pasākuma pēcgaršu izbaudot, sacīja Inese.

Un nobeigumā, dzejnieces Maijas Laukmanes vārdi par Dinu: “Paldies dzejniecei!  Klausoties Dinas Veinbergas vārdos, nedraud sēdēšana ielejā, bet notiek pretējais: notiek aicinājums pakāpties augšup, pakāpties paša domās. Un interesanti – jo notiek ieklausīšanās vārdos, jo tuvāk klausītājiem iespēja piekļūt pašiem savām ilgu pilnajām dvēselēm. Tieši tik skaista ir vārdu daba: modināt iemigušas sajūtas. Un, lai gan jaunās grāmatas nosaukums saka, ka „Par to es domāšu rīt”, tad domāšana tomēr notika visā dzejas vakara laikā bez atlikšanas uz vēlāku mirkli.”

Rakstu sagatavoja – Daiga Dambīte, Dace Broka un Iluta Graudiņa

Foto: Daiga Dambīte