Tikšanās divu gadalaiku garumā
1.novembris Dundagā sākās kā gaiša rudens diena ar zeltainu lapu paklāju zem kājām. Dundagas bibliotēkā sagaidījām tālas un gaidītas viešņas – „lāču mammu” Velgu Vītolu un rakstnieci Birutu Eglīti. Dienas vidus atnesa pirmās sniega pārslas, bet vakarā zemi klāja jau sniega kārta un virs galvām griezās putenis. No rīta rudens, bet vakarā jau ziema un sanāk, ka nepilnu 12 stundu laikā piedzīvojām divu gadalaiku nomaiņu un mūsu tikšanās nepārspīlējot noritēja divu gadalaiku griezumā.
1981. gada 1. aprīlis ir laimīgākā diena Velgas Vītolas mūžā – šajā dienā viņa sāka strādāt Līgatnes dabas takās un nu jau no šīs dienas pagājuši 36 gadi. Pirmais tieši viņai uzticētais aprūpējamais dzīvnieks esot bijis mednis. Dzīvot meža vidū, kopā ar dzīvniekiem tiešām ir sapnis jau kopš bērnības un tas liek vēlreiz domāt par to, ka mūsu kvēlākās un no sirds patiesās vēlmes mēdz materializēties.
Velgai ir īsts stāstnieces talants. Uz Dundagu bija atvesti līdzi stāsti par aļņiem, briežiem, stirnām, vāverēm un ežiem, pūcēm, lūšiem un zaķiem. Un, protams, stāsti par lāčiem, īpaši lāču meitenēm Ilzīti un Līzīti. Bet Velgas stāstījums nav tik ierastais veids kā – mazajiem par zvēriņiem. Tās tik tiešām ir cilvēku un dzīvnieku kā indivīdu atsevišķās un abpusējās attiecības, kas pilnas ar mīlestību, uzticēšanos, savstarpēju mācīšanos un izpratni, bet reizēm ļoti skarbas un rūgtuma pilnas. Velgas stāstījumā ik pa brīdim uzdzirkstī neviltots humors, kas ļauj smaidīt gan mazajiem klausītājiem, gan pieaugušajiem.
Rakstnieces Birutas Eglītes un Velgas Vītolas satikšanās un uzklausītie stāsti materializējušies grāmatā „Zvēri un cilvēki”. Dundagas novadā grāmata lasītājiem kopš pavasara pieejama Dundagas, Kaļķu, Kolkas un Mazirbes bibliotēkās. Bibliotekāru vidū Birutu varam droši saukt par „grāmatu svētku mammu”, jo ideja par šādu svētku izveidi un atbalstu lauku bibliotēkām ir tieši viņas izlolota un realizēta nu jau 15 gadu garumā.
Tikšanās noslēgumā no klausītāju puses jautājums – vai nav domāts par jaunām kopīgām grāmatām, jo Velgas stāsti un zināšanas paši uz to vedina. Viešņas atzinās, ka ieceres un pieraksti jau esot tapuši. Tas vieš cerības, ka nākotnē varēsim lasīt labus stāstus. Lai izdodas!