Padomju Latvija 1918 – 1919

Latvijas vēsturē ir epizodes, kuru šķetināšana vēsturnieku aprindās vienlīdz nepopulāra izrādījusies gan padomju laikos, gan arī pēc valstiskuma atjaunošanas. Piemēram, 1918. – 1919. gada Pētera Stučkas ”sarkanā” Latvija. Latvijas Nacionālā arhīva darbinieka, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes locekļa Jāņa Šiliņa nule iznākusī grāmata ”Padomju Latvija 1918 – 1919” faktiski ir pirmais apkopojošais darbs, kas piedāvā skatu uz periodu, par kuru vēsturnieki līdz šim raukuši degunu, par spītu tam, ka visi svarīgākie arhīva dokumenti atrodas Latvijā. Grāmatas ”Padomju Latvija 1918 – 1919” pamatā ir jaunā vēsturnieka Šiliņa doktora darbs.

Šo grāmatu droši varētu iekļaut sērijā «Mēs. Latvija, XX gadsimts» kā ieteicamo (pat obligāto) piedevu. Daudz košāka ainava pavērsies lasot P.Bankovska “18”, gan G.Bereļa “Vārdiem nebija vietas”, gan Zebra “Gaiļu kalna ēnā”. Viss ir ciešām saitēm siets.
Lasot, no visa konteksta, iespējams savilkt lielu daļu likumsakarību turpmākajā Latvijas valsts un politiskās vēstures virzībā. Un droši var teikt – arī šo brīdi.
Darbs pamatīgi parauj priekškaru, lielākā vairuma romantizētajam, Latvijas valsts dzimšanas un brīvības cīņu laikam.
Un ko gan citu no vēstures varētu gribēt?

 

“Padomju Latvija 1918-1919” kopkatalogā