“Meklē Rakstos!”
28. novembrī gaidīsim Jūs pasākumā, kas būs veltīts mūsu novadniekiem Gundegai Blumbergai, Gundegai Grīnumai un Zigurdam Kalmanim, kura ietvaros sumināsim arī konkursa “Meklēsim rakstos” dalībniekus un uzvarētājus.
Precīzāka informācija sekos.
Šeit varat iepazīties vai atkalsatikties ar grāmatām un izdevumiem, kurus izmantojām mēs, izvēloties citātus viktorīnai.
Neuztraucaties, ja meklējot citāta atrašanās vietu, izmantojāt cita gada izdevumu nekā mēs – ja tika atrasts patiesais citāta autors un īstais darbs, kurā konkrētais teksta fragments iekļauts, arī lappuse būs uzrādīta pareizi.
Lai Jums jauki turpmākie lasīšanas piedzīvojumi!
Nora Ikstena “Ulubeles pasakas” – `Brīnumbeķeris`, 63. lpp. “Bet Brīnumbeķeris nebija nekāds visgribis, alkata, nesātnieks vai bezgausis. Savas dzirnaviņas viņš darbināja un našķus cepa citu priekam. Caur mājeles mazo logu ik dienu no agra rīta līdz vēlai nakts stundai pavērās bezgaljauks skats. Baltu miltu mākonītī pie tīra koka galda rosījās pats ķeneris un viņa uzticamie palīgi – peļu junkuri. Abrās rūga mīkla, apklāta ar lina paladziņiem.” Ulubele ir brīnumaina vieta, kurai Nora Ikstena savās literārajās pasakās piešķīrusi dzimtās Ikšķiles vaibstus, bet tikpat labi Ulubele var atrasties jebkur, kur vien cilvēks raugās uz pasauli vērīgām acīm un mīlošu sirdi un saglabājis bērnišķi ticošu dvēseli. Pasakās vietu raduši gan pazīstami tautas teiku un pasaku mitoloģiskie sižeti, gan vēstures atbalsis , gan gluži reālu cilvēku dzīvesstāsti, taču viss saistās vienotā virtenē. “Ikstenas pasakas pieder pie tā paša literārā teksta paveida, kurā izcilas žanra pērles radījis gan Vailds, gan Skalbe, – tā poētiskā, neizprotamu iemeslu dēļ vienmēr drusku smeldzīgā un ne īsti bērniem, ne īsti pieaugušajiem (vai, citiem vārdiem sakot, gan vieniem, gan otriem) adresētā vēstījuma, kurā vienmēr ir krāsaini un lokani valodas koku gali un dziļumdziļas kalnu saknes. Ulubeles pasakas ir tieši šādas – ar dzirksti, ar joku, ar kalambūru un arī ar nozīmju atvariem.” Bārbala Simsone Citāts jauki sasaucas ar Kārļa Skalbes pasaku par kaķīti un viņa dzirnavām. Grāmata baltam ziemas vakaram un pilnmēness naktij, siltam pledam un karstam, pēc apelsīna un kanēļa elpojošam, dzērienam.
Kaudzītes Matīss un Reinis “Mērnieku laiki” (izd. 1980), 201. lpp.
“Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj tevim nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs!”
Latviešu literatūras stūrakmens un skolēnu bieds literatūras stundās. Un kurš gan nezin` vienu no krāsainākajām “Mērnieku laiki” epizodēm – Ķenča monologu.
Mērnieku laiki ir 1879. gadā izdots brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāns, kas ir pirmais latviešu valodā sarakstītais reālistiskais romāns. Tajā attēloti notikumi divos izdomātos Vidzemes pagastos (Slātavā un Čangalienā) tajā laikā, kad tur ierodas mērnieki, lai pārmērītu un sadalītu muižas zemes gabalus.
Reinis neesot ne dzēris, ne pīpējis, bet labprāt devies uz krogu, apsēdies kādā tumšākā kaktā un vērojis, kā piebaldzēni tur strīdas, draudzējas, plītē. Atgriezies mājās, izstāstījis redzēto Matīsam, kas pratis skaistāk pierakstīt. Uzrakstīto abi bieži pārlasījuši un diskutējuši, kas būtu ņemams nost vai liekams klāt. Romānu, kā brāļi paši saukuši – dzīvās bildes, rakstījuši divatā, arī uzslavas un pārmetumus pieņēmuši līdzīgās daļās. Par to, ka raksturi turpat Piebalgā noskatīti, liecina tas, ka tur atradušies deviņi aizskarti un apvainoti Ķenči, trīs Pietuka Krustiņi un arī kāds Švauksts.
Romānam īpašu popularitāti arī citās valstīs palīdzējušas iegūt mākslinieka Eduarda Brencēna ilustrācijas. Vācu muižniecība (kā Latviešu draugu biedrība) esot samaksājusi brangu prēmiju par šo labo lasāmgabalu, kas tautisko romantismu iznīdējis (brāļi daiļrunīgā skolmeistara personā esot izzobojuši Ausekli, kurš mīlējis lietot pārmērīgi daudz svešvārdu). Par ceturto romāna izdevumu 1914. gadā brāļi saņēmuši tam laikam milzīgu naudas prēmiju- 2400 rubļu.
Grāmata – no sērijas “Jāizlasa”, jāizlasa kaut vai tādēļ lai saprastu, ka nekas daudz nav mainījies un nemainās – tikumi un raksturi, cilvēciskās vājības ceļo cauri laikam. Mainās tikai fons, kurā risinās vieni un tie paši stāsti.
Vizma Belševica “Bille” – `Divi lati`, 77. lpp.
“Taču jau vārtos bija redzams – līdz karuselim tāda ļaužu un kārdinājumu burzma, ka tur vis skriešus klāt netiksi. Un vai, saldējumu laizot, brauciens ar karuseli nebūtu divtik jauks? Jo te jau stāvēja saldējuma vīrs ar savu skaldītā ledus mucu, kurai vidū spožs toveris ar dzeltenīgu, vaniljas smaržā pludojošu saldējumu un trim vafeļu kastēm pa ķērienam. – Divus mazos? – prasīja vīrs, redzēdams, ka meitenes pie viņa tovera saminstinās uz pirkšanu.”
Triloģija “Bille” iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un LTV raidījuma “Lielā lasīšana” veidotajā latviešu iemīļotāko grāmatu sarakstā, tulkota zviedru un krievu valodā.
Vizma Belševica: „Stāsts par Billi nav autobiogrāfija tiešā nozīmē. Man bija jāpastāsta par to, kā dzīvoja nomalē ļoti trūcīgi cilvēki, kam ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Arī nekāds īpašs patriotiskums pie viņiem nebija manīts, bet nebija manīts arī tas, ka viņi sapņotu iekļauties Padomju Savienībā.”
Grāmata – arī no sērijas “Jāizlasa”, dzīvesstāsts un sava laikmeta liecība. Lasot lieliski silda, kā jau jebkuras bērnības atmiņas.
Māra Zālīte “Pieci pirksti” – `Kā tu runā!`, 97. lpp.
“Tētis nav vainīgs! Viņš gāja uz kačegarku, bet Tēti neņēma. Jo kačegarka ir svarīgs objekts! Par kranovšķiku arī neņēma. Tas arī ir svarīgs objekts. Varbūt Tētis tiks par gružčiku, varbūt tiks uz stroiku vai brauks uz benzovoza, bet varbūt – uz betonamešalkas! Bet varbūt ies uz haltūrām. Haltūras nav tik svarīgi objekti, kur tādi kā Tētis nedrīkstētu strādāt…”
Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” ir autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, kurā autore tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20.gadsimta 50.gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50. un 60.gadu mijā. Grāmata pārliecinoši nostājas līdzās latviešu autobiogrāfiskās literatūras labākajiem piemēriem – Doku Ata, Ernesta Birznieka-Upīša, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Kalniņa, Vizmas Belševicas atmiņu stāstiem un iezīmē jaunu posmu mūsdienu latviešu rakstnieku prozā.Par romānu “Pieci pirksti” autore saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu 2013.
“Bērna skatījums uz dzīvi – tās ir pilnīgi citas prioritātes un citas sajūtas, pie kam aprakstītas tik dzīvi, ka lasītajam ir viegli arī sevi atcerēties bērnībā un atminēties cik lieli pārdzīvojumi bija visas tās lietas, kas tagad šķiet esam pēdējie nieki. Pie kam, Laura ir ļoti pievilcīgs tēls – viņa nav īdoša princese, viņa ir īsts dabas bērns, kas iet glābt varžu kurkuļus, kas grib uzcelt māju kokā, kas labprāt izpēta apkārtējos laukus un pļavas. Un Lauras loģika ir tik fantastiska! Viņa jau nemaz blēņas negrib darīt, vienkārši pieaugušie galīgi nesaprot viņas domu gājienu.” no `Grāmatu Spīgana par grāmatām`
Grāmata – pasaule bērna acīm, tāpat kā Belševicas “Bille”. Silda ar savu slitumu, dzīvesprieku un sirsnību, neskatoties uz to ka aprakstīs traģisks laiks un notikumi tautai.
Kārlis Skalbe “Pasakas”, 1979. – `Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, 27. lpp.
“Vai tāda ir tava pateicība, jaunais cilvēk? Vai ar tādu godu tu man atmaksā par visu, ko es tev laba darīju? Vai tādēļ es tev izgādāju vietu mūsu malā, lai tu manu līdzpilsoņu acīs mani kompromitētu?… Ja ar tev bija vienaldzīgs mans gods, tad būtu tak apdomājis par sevi! Kas ar tevi notiks, kad tu šitā uzvedīsies? Vai mūsu godīgie pilsoņi tevi te cietīs? Tevi padzīs no vietas…”
“Šīs nav pasakas, kurās piepildās brīnumi, ja vien tiem tic. Šīs ir pasakas par cietsirdību, apspiešanu, cerībām un skumjām, par cīņu un laimes meklēšanu mazumiņā. Un tomēr Skalbe savas pasakas ir sarakstījis brīnumaini skaistā valodā. Neskaitāmi tēlaini apraksti rada vēlmi pie katra vārda pakavēties mazuliet ilgāk, izbaudīt, izgaršot katru vārdu vēl un vēl. Kaut arī aiz daiļās ārienes slēpjas skumjas.” – no `Grāmatu Spīgana par grāmatām`
Skalbes pasakas ir vērts lasīt kaut vai tāpēc vien, lai atgādinātu sev, cik skaista ir mūsu valoda, cik brīnišķīgi to var savērpt un kādus brīnumus no tās izvilināt.
Gunars Janovskis “Sōla. Pār Trentu kāpj migla”, 1991 – `Sōla`, 73. lpp.
“Piepeši es spogulī pamanīju kustību. Pašā viņā noliktavas galā kāds lēnām uz pirkstgaliem zagās gar saiņu grēdām. Es nolaidu maisu klēpī, nodūru galvu un izlikos aizsnaudies. Nācējs lēni tuvojās. Drīz es varēju saskatīt gaišus puiciski apcirptus matus, garas, zilas bikses, kuras saukāja par džīnām, cieši piegulošu adītu kamzoli. Par meiteni to būtu grūti nosaukt, tā drīzāk bija pusaudze.”
„Sōla” vēsta par Baltijas trimdniekiem un viņu dzīvi pēckara Anglijā. Romānam piešķirta autobiogrāfiska noskaņa, jo šajā literārajā darbā autors iekļāvis arī detaļas un pārdomas no savas trimdas laika dzīves.
Stāsta galvenais varonis ir Arturs Skuja, kurš nokļuvis Anglijas salā Sōlā, kur iegūst darbu viesnīcā. Vairākums viesnīcas darbinieku ir trimdnieki no dažādām valstīm. Arturu visvairāk ietekmē igaunis Juhans Raudseps, kurš slīgst depresijā un ilgojas pēc Igaunijas. “Pār Trentu kapj migla” ir romāna turpinājums.
Arī autora ceļi veduši tālumā, 1947. gadā izceļojis uz Angliju, kur bijis strādnieks ķieģeļnīcā, vēlāk strādājis par fermeri un pievērsies rakstniecībai. Mūža beigās dzīvo veco ļaužu mītnē Straumēnos, pēc tam Krīkā, Northemptonšīrā.
1993. gadā darbu Valmieras teātrī iestudēja Varis Brasla.
Arvien aktuāls darbs par dzīvi svešumā, par dzīves apstākļu piespiestu emigrāciju. Kaut arī šodienas aizbraucējiem motivācija un dzīves apstākļi ir jau pavisam citi – spēja vai nespēja integrēties svešajā pasaulē, savas vietas meklēšanas ceļi ir nozīmīgi un līdzīgi.
Zigmunds Skujiņš “Gulta ar zelta kāju”, 387.-388. lpp. (Zvaigzne ABC, 2014)
“Nevarēja izgudrot, kur labāk rakt, lops bija noēdies milzonīgi liels, nevis kaza, bet bifelis, tādam kapa vieta jārok pamatīga. Pēdīgi pa abiem nolēma, ka piemērotākā vieta grunts ārmalā – zem baltlapu vītola. Kad bedre bija tik pat kā izrakta un Pēteris sacīja, ka kaza no velna atšķiroties tikai ar to ka kazai ragi uz atpakaļu, bet velnam uz priekšu, balto smilšu dziļumā kaut kas asi noskrapstēja. Dažas minūtes vēlāk jau bija skaidrs, ka viņi uzrakušies lielam, jumta papē ietītam sainim.”
Zigmunda Skujiņa 1984. gadā izdotais romāns “Gulta ar zelta kāju” ir drosmīgs, aizraujošs un bezgala asprātīgs stāsts par kādas ekscentriskas latviešu dzimtas vēsturi cauri gadu desmitiem. Savulaik šī grāmata bija pielīdzināma tam, ko mūsdienās ir pieņemts saukt par “bestselleru” un atradās teju katra lasoša cilvēka plauktā. Daudz kas ir mainījies kopš romāna iznākšanas, taču Skujiņa iztēles radītā Vējagalu ģimene joprojām pārsteidz, smīdina un aizkustina.
Grāmata no sērijas “Latviešu tautas piedzīvojumi”.
Jānis Klīdzējs “Cilvēka bērns”, (Sprīdītis, 1994). – 140. lpp.
““Vai tu dzirdēji?” – “Ko tad?” – “Ka viņš runā…” -“Mironis?” Viņi abi sāk klausīties. Kā tad – viņu mironis lādas tā, ka visa upmala dārd:
“Nolādēts!.. tādu tiltu – ka tevi velns caur zemes caurumu izrautu!.. Un tu – esot upe? Mūrdula? Dūņu kultuve, tā tu esi, ne upe!… kaut tevi Lucifers izdzertu un tu nekad neredzētu ūdeni!…” Mironis dārd vienā dārdēšanā un ar žuburainu ķeksi velk pa ūdens dziļumu no viena krasta līdz otram.”
Romāns lielā mērā apraksta paša Jāņa Klīdzēja bērnības gaitas. 20. gadsimta 30. gadi Latgalē. Mazais Bonifācijs Pāvulāns, saukts par Boņuku, lauku mājās izdzīvo ziemu, pavasari un vasaru ar visiem puiku priekiem un nedienām. Boņuks ir ieskatījis skaisto kaimiņmājas meiteni Bigiju un paziņo, ka precēs viņu, bet meitenei jau ir savs iecerētais – saimniekdēls Aleksis. Kad Bigija Boņuku aicina uz savām kāzām un vēlāk aizbrauc līdzi vīram, zēns iet pie Pestītāja tēla aizlūgt, lai Dievmāte palīdz Bigijai svešā malā. Un protams, Jāņa Streiča 1991. gadā režisētā filma, kura ieskaņota latgaliešu valodā.
Jānis Klīdzējs (Juoņs Klīdziejs) ir latgaliešu izcelsmes latviešu rakstnieks. Autors ir dzimis 1914. gadā un bērnību pavadījis Latgalē. 1944. gadā viņš kopā ar savu ģimeni bija spiests doties trimdā un lielāko daļu no saviem darbiem ir sarakstījis emigrācijā. „Cilvēka bērns” ir tapis pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad Jānis Klīdzējs dzīvoja Kalifornijā un studēja klīnisko socioloģiju. Jāņa Klīdzēja devums latviešu literatūrā ir mērāms 24 grāmatās, no kurām lielākā daļa iznākusi trimdā. Vairākiem darbiem piešķirtas arī prēmijas – K. Barona fonda prēmijas, J. Jaunsudrabiņa fonda un Kultūras fonda balvas. Lielākā daļa darbu veltīti Latgalei, tās ļaudīm un viņu likteņiem.
Grāmata – pasaule bērna acīm.
Aspazija “Zila debess zelta mākoņos” (Zvaigzne, 2015 – `Šūpoles un viņu sekas”), 112. lpp.
“Bet es – tikko no mātes acīm biju prom, nometu visus lakatus nost – un nu tik šūpolēs iekšā! Sākot gan puiši mani šūpoja lēnām, jo es nebiju apradusi un man vēl reiba galva, un es baidījos ka neizkrītu laukā. bet tad pamazām bailes zuda un nu gāja augstāk un augstāk. Sasvīdusi un sakarsus, ar zibošām acīm es tik vēl uzsaucu, lai sviež mani augstāk, lai sviež līdz pat jumta pavālām, pāŗ jumtu pāri, vienalga, lai es arī izkristu, lai pavisam nosistos, jo tā lidināties bij tik neizsakāmi skaisti! Tāds nu bija mans lidojums sapnī, mans raganas skrējiens: jā, es nu biju ragana!”.”
Dzejnieces un dramaturģes Aspazijas jeb Elzas Rozenbergas bērnības atmiņas “Zila debess zelta mākoņos” ir latviešu bērnu literatūras klasika, līdzās Annas Brigaderes Anellei vai Jāņa Jaunsudrabiņa Jancim.
Pirmajā daļā “Zila debess” autore sirsnīgi, asprātīgi un iejūtīgi apraksta mazās, vērīgās meitenes visagrāko bērnību, kas pavadīta Zaļenieku pagasta “Daukšu” mājās, – pirmos piedzīvojumus un pārdzīvojumus, iepazīšanos ar apkārtējo pasauli, kura ir tik plaša un pilna pārsteigumu, ar dabu tās dažādo gadalaiku bagātībā, kā arī ar grāmatu un iztēles uzburtajiem brīnumiem. Aspazija savu autobiogrāfiju sāk no vienu gadu veca bērna perspektīvas, izmantojot pieaugušo valodu. Otrajā daļā “Zelta mākoņi” Aspazija atainojusi savas agrīnās skolas gaitas, apdāvinātās meitenes ceļu uz zināšanām, kas nebūt nav vienmēr viegls un vienkāršs.
“Zila debess zelta mākoņos” ir joprojām ar aizrautību lasāms vēstījums par jaunas, talantīgas personības tapšanu, ko vērtīgi izlasīt gan bērniem, gan pieaugušajiem.
Regīna Ezera “Pūķa ola”, 226. lpp. stāsts “Viņa dzīves skaistākā loma”
“Saņēmis naudu, arī sev Viņš parasti atļāvās nelielu našķi – mazu konjaciņu, teiksim “Aragvi” un, saprotams, kārtējo krimiķi. Viņš lēni virzījās gar stendiem un galdiem, nolūkodams lasāmvielu, un bija jau izvēlējies Kazimeža Korkozoviča “Beloje paļto v kļetku”, kad ieraudzīja Eduardu Pāvulu. Bārdas rugājiem noaudzis, Pāvuls stāvēja aiz pornožurnāliem netālu no kāpnēm un ar cietu skatienu pavadīja garāmgājējus. pie kājām tam gulēja jau apvazāta, otrādi apvērsta baltrūtaina žokejcepure.”
Regīnu Ezeru varam nosaukt kā labāko sava laika stāstnieci latviešu literatūrā. Savu daiļrades stilu izkopusi 60. gados, kļūstot par atzītu psiholoģiskās prozas meistari, iegūstot lasītāju atzinību un tādu stāvokli padomju rakstnieku sabiedrībā, kas ļauj radoši strādāt, maksājot minimālas nodevas padomju režīmam. Regīnas Ezeras daiļradē liela nozīme ir sapņiem, vīzijām, nojautām, fantastiskā un reālistiskā sapludinājumam. Daudzkārt rakstniece vienu notikumu savā daiļradē aplūko no dažādiem viedokļiem, ņemot vērā katras personas pasaules uztveri un valodas īpatnības. Šodienas īsprozas žanra un literatūras ainā līdzīgu ceļu veiksmīgi turpina Jana Egle.
Krājumā “Pūķa ola” apkopotas sešas noveles, kas sarakstītas laikā no 1992. līdz 1995. gadam. Pēc šī krājuma stāstu motīviem 1996. gadā tika uzņemta televīzijas filma, kurai Ezera uzrakstīja scenāriju un tajā piedalījās arī kā aktrise.
Lai cik skarbas dzīves reālijas neparādītos un netiktu attēlotas stāstos, Ezeras darbos vienmēr klātesoša ir gaisma un siltums – tā vienkāršā cilvēkmīlestība, kas spēj sasildīt salstošo, padzirdīt slāpstošo, uzmundrināt skumstošo.
Anšlavs Eglītis “Pansija pilī”, 235.-236. lpp.
“Līnai piemita vēl īpašas ērmības. Brālis stāstīja, ka reiz, pārnācis no makšķerēšanas, nodevis viņai tīrīšanai zivis. Viņa salikusi tās virtuvē uz galda un sākusi atbrauņot. Brālis izgājis, bet durvis uz virtuvi palikušas vaļā. Aizkavējies tumšajā gaitenī, brālis redzējis, ka Līna piepeši nomet nazi, saķer galvu abām rokām un sāk vaidēt kā dziļās sāpēs. Tad sakampj dūci un, spēcīgi atvēzēdamās, dur zivij ar ļaunu spēku, it kā nokaudama kaut ko ļoti riebīgu, pavadīdama šo nodarbošanos ar saucieniem un murmināšanu.”
Stāsts ir pavisam vienkāršs. Tā ir 20.– 30. gadu Latvija, Anšlava Eglīša bērnība. Tolaik Latvijā tiek īstenota agrārreforma, kā rezultātā viņa tēvam (Viktoram) „tāpat kā daudziem citiem rakstniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem” tiek piešķirta jaunsaimniecība. Ģimene tiek pie Inciema muižas. Viņiem līdzi bija ilggadējā kalpone Anniņa, kura no sākta gala esot ieteikusi tajā ierīkot viesnīcu. Tas šķitis kā joks, bet ne ilgi…
Kā rakstījis kāds trimdas recenzents, ir divas lietas, ko nevar sameklēt A.E. darbos: erotiku un sentimentalitāti. Par pēdējo, rakstot sirsnīgo atmiņu grāmatu Pansija pilī, Eglītis teicis: „Pirmie atmiņu brīži arvien ir sērīgi, bet es taču arvien esmu nīdis un pulgojis klīrīgu sentimentu.”
Varētu teikt, ka katra Anšlava Eglīša darbs ir kā kultūrvēstures zināšanu krātuve, mācību grāmata, kuru droši var ņemt palīgos Latvijas kultūras vēstures studijās. Nozīmīgi Latvijas kultūras darbinieki, mākslinieki, ievērojamas un zīmīgas personības – dzīve, sadzīve un raksturi ilustrēs un raksturos Latvijas un trimdas kultūras dzīvi.
Maira Asare “Sieviešu zona”, 66. lpp.
“Otra un skaitliski vislielākā grupa, kā jau visur ir šejienes nosacītais vidusslānis. Uz ēdnīcu tas iet divos gadījumos – tad, kad tur gaidāms kaut kas īpaši garšīgs, vai arī tad, kad pašu krājumi izsīkuši, un tas atgadās ievērojami biežāk. Parasti pat šis iemesls tiek uztverts ar visai ievērojamu vieglumu un iešana uz cietuma ēdnīcu ir pasākums vienkārši “pārmaiņas pēc”. Ja šāds stāvoklis ieilgst, zināms īgnums parādās, sasodīti sāk gribēties ”kaut ko garšīgu”…”
Maira Asare (1960-2015) – viena no talantīgākajām 20. gadsimta 90. gadu autorēm, kuras ceļš literatūrā savijās ar lielu personisko traģismu. Spoži pieteikusi sevi dzejā – 1995. gadā viņa nāca klajā ar pārsteidzošu debijas krājumu “Kas ar dzeguzi spēlējas”, kas, daudziem negaidot, ieguva tā laika prestižāko apbalvojumu latviešu dzejā – Dzejas dienu balvu. Tomēr tad dzīve apmeta kūleni. Sekoja atkarību posts un cietums. Par konfliktu ar likumu dzejniece izcieš cietumsodu Iļģuciemu sieviešu cietumā, tomēr Maira Asare iztur un atgriežas literatūrā ar prozas grāmata “Sieviešu zona”, kas lielā mērā atbalsoja cietuma gados pārdzīvoto, Maira Asare stāsta par dzīvi ieslodzījumā tās ikdienā, par sievietēm, kas dažādu iemeslu dēļ izkritušas cauri sabiedrības slāņiem, nokļūstot pēdējā, viszemākajā.
Šī grāmata ir kā fotogrāfija, kas atklāj cietuma realitāti, fiksējot notikumus un ļaujot lasītājam skatīt, kā savām acīm, vietu, kurā nokļūt nevēlas neviens.
Daina Tabūna “Pirmā reize”, 72.-73. lpp., “Meiteņu sarunas”
“…tovasar “iedzersim centrā” bija nomainījis “iedzersim citā novadā”. Un bija ļoti labi, bet trešajā dienā, kad viss bija notriekts un visi viesi aiztinušies atpakaļ uz Rīgu, palikām mēs trīs – un joprojām gribējām, lai kaut kas notiek. (Blakusistabā vāļājās arī bezspēkā sabrukušais dzīvokļa saimnieks, Līnas brālēns, bet no viņa nebija nekādas jēgas). Lai kaut kas notiktu, vajag iedzert. Lai iedzertu vajag naudu. Lai dabūtu naudu, ir kādam jāpiezvana – taču visi, kam mēs varējām zvanīt, nupat bija aizbraukuši mājās.”
Autorei ir brīnišķīgs talants ikdienas dzīvē saskatīt stāstus, pastāstīt tos un pasniegt burvīga humora piesātinātus. Stāsti ir par jaunību, par jaunām meitenēm, kuras pirmo reizi dzīvē saskaras ar `kaut ko. Šis
`kaut kas` ir visai daudzveidīgs – reliģija, iemīlēšanās, vilšanās utt. Atsevišķie stāsti veido vienotu un noapaļotu grāmatas sajūtu, katrs stāsts ir iederīgs un stāstītājas balss un tonis nemainās visa krājuma garumā.
Visaptveroša jaunības garša – iespējams vecāki, lasot, atcerēsies sevi padsmitnieku gados un labāk sapratīs savus neapstādināmi pieaugošos bērnus, jaunākajiem šī grāmata būs spogulis – un nav nozīmes vai mazliet greizs, vai tieši patiess.
Kristīne Ulberga “Zaļā Vārna”, 31. lpp.
“Vārna savicina spārnus un uzlido uz betona bluķa netālu no smilšu kastes. Tas ir bumbu patversmes jumts, apmēram pusotru metru virs zemes. To labi cilvēki ierīkoja kara laikā, lai iedzīvotāji no bagātajām mājām varētu paslēpties no bumbām, ko plastmasas zaldātiņi svieda lejā no lidmašīnām, lai cilvēki mirtu. Tie bija krievu un vāciešu plastmasas zaldātiņi, arī jefreitori. Zem patversmes jumta ir dziļi akmens tuneļi, kuru ejās mētājas pierādījumi par mīlestību un bailēm kara laikā.”
Izmantots literatūrā bieži sastopamais „stāsts stāstā” princips. Darbības vides – psihiatriskā slimīca un atmiņu lauks. Slimnīcas iemītnieces F22, Ērms, Sniegbaltīte un Viņa (ar Zaļo Vārnu) dzīvo ierāmētā slimnīcas pasaulē un sarunās un stāstos apcer bijušo un esošo, pamazām atklājot savu pagātni un liek noprast savu nākotni. Zaļā Vārna… Zaļā Vārna ir un paliek Zaļā Vārna – nenotverama, ēteriski gaisīga, mainīga, reizēm kā iedomu draugs, citur jau kā sajūtama un materiāla draudzene, citur kā alter ego vai sirds balss, vai šizofrēniska balss galvā. Neierāmējama radība. Tēlu un romāna pasaules konstrukcija sasaucas ar kādu citu fantastiski spēcīgu darbu – “Nams, kurā…” (autore Mariama Petrosjana)
Viss stāsts – par rāmjiem, par ierāmēšanu un ierāmēšanos, par nepakļaušanos un pakļaušanos, par brīvību visparastākajās un arī visdīvainākajās šī vārda nozīmēs. Vienvārdsakot SKAISTI.
Jānis Joņevs “Jelgava 94”, 214. lpp.
“Šoreiz vārdi aizgāja tālu. Pašā tīreļpurva malā kāds guļošais uzrāvās sēdus. Viņš vēl bija līdz pusei zem zemes, un viņa pierē bija liels caurums, bet viņš ieklausījās. Jelgavas pusē bija dzirdama kanonāde. “Jau pie Jelgavas!” noteica mirušais strēlnieks un kārpījās ārā no zemes. Viņš vēl iegremdēja rokas vecajā purvā un pēc mirkļa meklēšanas izcēla Mosina šauteni. Uzmeta to plecā, aizpogāja šineli un ašā karavīra gaitā devās trokšņa virzienā. Mēs tikmēr jau mētājām pa gaisu galvas. Savējās.”
“Jelgavu ’94” var lasīt gan kā stāstu par dumpīgo pusaudžu dzīvi un visām ar to saistītajām “bakhanālijām” – rokmūziku, iedzeršanu, kautiņiem, mūžīgajām sadursmēm starp skūtajiem “urlām” un “matainajiem” metālistiem.
Grāmatu, protams, var lasīt arī kā laikmeta liecību – romānā krāšņi atainotas deviņdesmito gadu Latvijai raksturīgās iezīmes, kad kapitālisms vēl nebija glancēts, bet mežonīgs. Visbeidzot, “Jelgava ’94” var lasīt kā apceri par cilvēka vietu sabiedrībā, identitātes meklējumiem, eksistenciālo vēlmi piederēt kādai sociālai kopienai, protestu pret sistēmu, kura slāpē individualitāti, un galu galā – par brīvības alkām, kuras, apzinātas vai neapzinātas, droši vien mīt ikvienā, kuram nākas izdzīvošanas vārdā ik dienu darīt darbu, kas nav sirdij pārāk tuvs.
Citāts izvēlēts ne tikai tādēļ, ka spilgti un tieši sasaucas ar Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”. `Paralēlās paaudzes` – tieši tā varētu saukt šo mijiedarbību un saplūšanu. Puisis, kurš strēlnieku rindās cīnās Ziemassvētku kaujās, savās ilgās un būtībā, savā jaunībā, neatšķiras un dzīvo paralēli laikā tam pašam deviņdesmito gadu dumpīgajam, savu taisnību un vietu meklējošajam (vai pazaudējušajam), pusaudzim.
Grāmata ir par jaunību, kad mēs katrs cenšamies nostāties pret pasauli, nekļūt tādi kā visi. Vai tas izdodas? Vai šos solījumus iespējams turēt?
Rūta Mežavilka “Dzimuši brīvībai”, 46. lpp.
“Es gulēju un iztēlojos, kā virs Rīgas izplaukst atomsēne, kā pārdabiski balta gaisma izplešas debesīs un kā triecienvilnis aiznes jumtus, sienas, mēbeles, gultās aizmigušos cilvēkus. Nakti pēc nakts es iztēlojos kā baltā gaisma mani padara aklu, un tad pār mani sagrūst sienas. Viņi ir tās notēmējuši uz visām Savienoto republiku galvaspilsētām, tika teikts tajā šausmīgajā stundā.”
Romāns “Dzimuši Latvijai”, šķiet, ir pirmais, kas beidzot pievērš uzmanību šodienas četrdesmitgadnieku paaudzei — paaudzei, kas savus lecīgā vai bailīgā pusaudža gadus aizvadīja astoņdesmito vidū.
Romāna varones atmiņā atdzīvojas tīņa gadu pieredzējumi astoņdesmito gadu nogalē: neviens vēl nezina, ka sociālisms jau pagalam, jo tā idejas vismaz lozungos un deklarācijās joprojām dzīvas, arī reālisms kā jau sociālismā — ar visām smakām, pelēcību un klapēm uz acīm, ar Brežņeva nāvi, pirmajiem pagrīdes videoseansiem, Pirmā maija demonstrāciju, Planetārija kafejnīcu Dieva Auss, ielām, kas nodēvētas Stučkas un Ļeņina vārdā. Taču jaunļauži spļauj virsū sociālismam, viņiem ir svarīgāka nodarbe — iepazīt dzīvi, bohēmu un pirmo mīlestību.
Grāmata – priekšvēstnesis romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.
Aleksandrs Pelēcis “Sibīrijas grāmata”, 353. lpp.
“Komandants berza acis un pārmaiņus blenza uz abiem latviešu rakstniekiem. Tad saņēmās un teica, rādīdams uz dižūsaino Poruku: – Par to ka tu šito esi ierāmējis un turi pie sienas – es tevi slavēju. Lai arī “kults” un visādas vainas, bet tomēr viņš uzvarēja Tēvijas karā. Bet to otru, – un viņš pavērsa īkšķi uz sīkūsaino Frici Bārdu, – šo nelieti tūliņ ņem nost un met krāsnī. Ne jau katrs sapratīs tevi. Es zinu, ka būtībā tev grūti mainīties un arī tavos papīros sacīts tā. Kuprainos jau tikai kaps iztaisnos. Bet es tev nenovēlu apgulties blakus citiem tev līdzīgiem – ņem nost no sienas Hitleru!”
Talsinieki ar Aleksandru Pelēci nav jāiepazīstina, tik ļoti šis vārds saaudzis ar pilsētu un tās kultūrvidi.
“Sibīrijas grāmata” ir autobiogrāfisks vēstījums par Sibīrijas nometni un Amūras taigas ciemā pavadītiem gadiem. Par grāmatu 1994. gada aprīlī Aleksandrs Pelēcis saņēmis Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda 1993. gada balvu literatūrā, bet 1994. gada novembrī bijis to skaitā, kas no atjaunotās Latvijas brīvvalsts prezidenta Gunta Ulmaņa rokām saņēma pirmoreiz pēc Otrā pasaules kara pasniegtos ,,Triju Zvaigžņu” ordeņus.
Izvēloties citātu, šoreiz nozīmīga bija tieši citāta precizitāte un redakcija. Lai arī daži no atmiņu stāstiem ir bijuši iepriekš publicēti gan periodikā, gan citos izdevumos un krājumos, izvēlētais citāts atrodams tieši šajā izdevumā.
Par savējiem ir jārunā un savējie ir jāpazīst.
Rihards Bargais “Tenkas”, 155. lpp – “Par pēdējo cālēnu”
“Zooloģiskajā dārzā tīģerus baroja ar dzeltenajiem cālīšiem. Kopēja atnesa kasti ar cālīšiem, izbēra tos krātiņā uz grīdas, un viņi tur čiepstēdami skraidīja šurpu turpu, bet tīģeris pastaigājās starp tiem un pa vienam uzlaizīja. Pieēdies cālēnus, tīģeris apkrita uz viena sāna, nolika vaigu pie zemes un labsajūtā aizvēra acis. Sprīža attālumā no viņa nāsīm stāvēja pēdējais dzīvais cālēns.”
Viss ir subjektīvs un atkarīgs no skatupunkta. Ne katrs spēj pasmieties par sevi, vēl mazāk ir to, kuri spēj pasmieties par sevi līdzi smējējam. Tomēr “ne jau par krekliem ir runa” un ne par konrētajiem aprunātajiem cilvēkiem. Daiļliteratūra pēc būtības ir sākusies ar, un sevī iekļauj, mutvārdu daiļradi un šajā grāmatiņā šis žanrs izkopts un pacelts jau citā līmenī. Tik daudz veselīga sarkasma un labestības, inteliģentas cilvēkmīlestības vienuviet latviešu literatūrā, liekas, neesmu manījis.
Sirsnīgas pasakas pieaugušajiem, kurās, tāpat kā bērnu dienu pasakās, ir daudz prieka, smaidu, negaidītu pārvērtību, absurda un galvenais, dzīvas valodas brīnuma klātbūtnes.