“Manas ģimenes/dzimtas stāsts” dzejas un dzīves krustcelēs

Soli pa solim ejam pretim “Latviešu grāmatai 500”. Dundagas bibliotēkas pasākumu ciklā “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” 2023.gada rudenī domās bijām kopā ar Dundagas dzejas draugu klubu “Ritums” un tā pirmo vadītāju, dzejnieku Laimoni Kamaru (1934–1983). Šo vietējās kultūras dzīves bagātību mantiniece ir mūsu cilvēks Vaira Kamara, režisore, skatuves runas un teātra sporta pulciņa pedagoģe.

Radošais gariņš Vaira Kamara (dzim. Policāne) ir Jēkabpils meitene. Teātri spēlē jau kopš mazotnes, skolas gadiem. Šādi notiek arī viņas pirmā tikšanās ar Laimoni Kamaru. Vaira mācās 11.klasē, uz teātra izrādi režisors ir uzaicinājis Kamaru un Vairai viņš ir jāsagaida. Meitene jautā, kā lai zina, kurš ir īstais cilvēks, kā lai atpazīst. Viņai saka – būs kungs ar brillēm un zem deguna tā kā ar kurpju birsti novilkts. Šī pirmā tikšanās ir 1970.gada 5.septembrī, un tā arī notiek, ka jaunā meitene iemīlas dzejniekā. Dzīves līkloči katram ir savi, ar lieliem starplaikiem abi satiekas atkal 1971.gada februārī, tad vēl pēc gada. Tagad, Vaira ar smaidu, saka, cerējāmies ilgi, bet kuriem lemts būt kopā tie ir kopā. Kāzas abi radošie cilvēki svin 1981.gada 24.decembrī. Dzīve ir nežēlīga, jo Laimonis, spēka brieduma gados, nomirst. Skumjas! Tām Vaira ir ļāvusies, bet par kopīgi pavadīto laiku viņa stāsta ar patiesu siltumu. Laimonis ir talantīgs, ar savu humora dzirksti. Nepublicētajos dzejoļos (tapuši 1950-tajos gados) caurvijas brīvības tēma. Studējot igauņu valodu, kļūst par labu tulku, spējot uztvert igauņu dzejas dvēseli. Uz savu 50 jubileju plānoto dzejas krājumu “7×7” kopā saliek jau Vaira. Stāstot par Laimoņa atstāto literāro mantojumu, viņa pat nedaudz ir pateicīga drūmajam Covid laikam, jo tas ļāvis piesēst un visu daudz mierīgāk sakārtot, pārskatīt, sašķirot. Tinot atmiņu kamolīti, Vaira stāsta, ka Laimonis pratis radīt svētkus no nekā. Reiz, viņai pārnākot mājās jau dziļā naktī (radošiem cilvēkiem tas ir saprotami), atrod uz grīdas piezīmju lapiņas. Pirmā doma – vai tiešām nevarēja savākt! Bet tad ieskatās un izrādās, ka tur uzrakstīts “Apsveicam ar pavasari!”, to Laimonis kopā ar Vairas piecgadīgo dēlu Sandi paveikuši.

Ar Laimoni Kamaru ļoti saistās Dundagas dzejas draugu klubs “Ritums”, jo viņš kļuva par tā pirmo prezidentu. Dzejas draugu kluba sākums meklējams cilvēkos, kuriem patīk dzeja, kuri to lasa, grib runāt par to un nest zināmu pārējiem. Dundagā ir aktīvs daiļlasītāju kolektīvs. Rodas doma par kluba dibināšanu. Šis process ir nopietns. Klubam ir sava interešu kluba pase, kurā fiksēts dibināšanas laiks – 1981.gada 3.novembris. Kluba kodolu veidojuši ap 20 cilvēku, bet šai kluba pasē fiksēti 36 biedri vecumā no 10 līdz 65 gadiem. Dundadznieki nav dzeju rakstošie, bet gan dzeju lasošais klubs. No pirmsākumiem viņi sadarbojas ar Talsu rajona literāro apvienību “Avots”, kopš 1984.gada ir sadarbība ar Kuldīgas 1.vidusskolas jaunrades pulciņu “Atklāsme”. Dundadznieki lasa, analizē dzeju, aicina ciemos literātus un tikšanās burtiski ievelkas līdz vēlām nakts stundām. Tikšana uz Dundagu notiek ar sabiedrisko satiksmi, autobusiem, nauda ciemiņiem netika maksāta, bet kārtīgs ēdiens gan vienmēr ticis sarūpēts. Visa kluba darbība ir fiksēta un tikšanās reizē tiek rēķināts, ka kopā bijušas ap 160 nodarbības, 35 padomes sēdes, 14 atklātie pasākumi, organizētas 30 talkas (turējuši rūpi par Kužnieku un Dingu kapiem) 11 ekskursijas, kluba pastāvēšanas laikā uzaicināti 80 literāti un daudz citu interesantu cilvēku. Aktīvā darbība tiek augstu novērtēta, jo 1987.gadā “Ritums” Vissavienības kultūras iestāžu interešu klubu skatē iegūst 1.vietu. Kluba biedri maksājuši biedra naudas. “Ritums” aktīvi darbojas desmit gadus, tad mainās laiki un finanšu situācija, kas reāli ietekmē kluba pastāvēšanas iespēju. Taču šo dzejas draugu kluba laiku daudzi vietējie cilvēki joprojām atceras kā ļoti interesantu, piesātinātu. Daiga Muželovska bija viena no kluba aktīvām dalībniecēm un šodien viņa ar pārliecību saka: “Tas bija tā, ka bez tā nevarēja iztikt!”

Izstādei mums Dundagas bibliotēkā uz laiku tika uzticētas daudzas lietas un grāmatas šoreiz noteikti ir pirmajā vietā. Īpašas emocijas izraisa formāta ziņā maza grāmatiņa – sērijas “Atvērsim priekškaru” Astrīdas Lindgrēnas grāmata “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, (izdota 1983.gadā) ar Vairas ierakstu “Pēdējā grāmata, kuru Laimonis pats aiznesa uz izdevniecību”. Šo grāmatu L.Kamara ir tulkojis.