Latvieši filozofa skatījumā

30. oktobra vakarā Talsu Galvenajā bibliotēkā viesojās Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes asociētais profesors Andris Vilks pasākumā „Pašcieņas problēma mūsu politikā”.
A.Vilks dzimis Tukuma pusē, mācījies Jaunpils skolā, pēc tam Bulduru dārzkopības tehnikumā. Pēc dienesta Krasnojarskā iestājies Latvijas Valsts universitātē Filozofijas fakultātē. 10 gadus nostrādājis Zinātņu akadēmijā, 10 – Enciklopēdiju redakcijā, uzkalpodamies par galveno redaktoru, vēlāk jau direktoru. Viņa vadībā 1991. gadā iznāca pirmā Enciklopēdiskā vārdnīca. Andris Vilks uzrakstījis tuvu 20 grāmatas, publicējis vairākus simtus rakstu. Vairumā grāmatu runāts par filozofijas jautājumiem, galvenokārt tās domātas kā mācību materiāls vidusskolu pēdējās klasēs un augstskolās. Plašāku sabiedrības uzmanību viņš ieguvis ar pēdējos trīs gados izdotajām grāmatām „Politiskā pūļa latvietis”, „Grūtupa fenomens” un „Traģēdija”: 1. daļa. Šīs grāmatas profesors uzdāvināja arī mūsu bibliotēkai.
Vārds ”profesors” un „filozofs” varbūt nobaidīja vienu otru mūsu pasākumu regulāro apmeklētāju, bet tie, kuri atnāca, bija patīkami pārsteigti. Uz daudziem jautājumiem, par kuriem arī mēs ikdienā domājam, Andris Vilks paskatījās no cita skatpunkta, dziļāk, vispārināti, katru izvirzīto jautājumu saistot ar piemēriem no Latvijas sabiedriskās un ekonomiskās dzīves norisēm, runājot par konkrētiem notikumiem un konkrētām personām. Savos darbos un sarunā Andris Vilks balstījās uz padomju laikā aizliegtā slavenā franču psihologa, sociologa, antropologa un vēsturnieka Gustava Le Bona atziņām. Ierosmi rakstīt devuši sociāli ekonomiskie procesi Latvijā. Profesors pieskārās daudziem sabiedrībā jūtīgiem jautājumiem. Viņš runāja par „patiesību”. Par to, ka ir tikai viena patiesība. Bet mūsu politiskajās aprindās ir daudzas patiesības, politiķiem trūkst pašcieņas. Stingra nostāja parlamenta locekļiem ir tikai jautājumos, kas skar lokālas, reģionālas problēmas. Turpretim attiecībā uz vispārējām , visas valsts mēroga problēmām, nostāja ir nenoteikta un svārstīga, deputāti baidās no vēlētāja, tādēļ balsošanās uzvaru parasti gūst līderi, pārejam politiskajam pūlim uzspiežot savu gribu. Filozofs atzinās, ka viņu ilgu laiku nodarbinājis jautājums, kāpēc mēs tā neciešam izcilības, it sevišķi politiskajā vidē. Vai politiskajā elitē pastāv greizsirdība, vai tā ir latviskā skaudība ? Vilka kungs sarunā uzsvēra, ka izcils cilvēks stāv pāri viduvējībai, viņš ir jaunradītājs, pārējie ir patērētāji. Mīļā miera labad mums jaunatklājēji nepatīk, jo jauc sabiedrības mieru. Viņi riskē, ir gatavi rīkoties arī nepareizi un zaudēt. Zinot to visu, vieglāk ir saprast, kāpēc mūsu politiskajā pūlī – Saeimā, gandrīz visas reformas izgāžas un ministri atkāpjas.
Arī rakstot grāmatu „Grūtupa fenomens”profesors centies parādīt un izprast izcilību nevis viduvējību. Raksturojot Andri Grūtupu, autors saka: „Grūtups ir jurists, rakstnieks, sabiedriskā viedokļa veidotājs.” Pretrunīgi vērtētais advokāts A. Grūtups tiešām ir izcils savā profesijā, radošs, lepns, stiprs kā cilvēks. Bet vai viņa profesionālā karjera ir ļāvusi viņam visos gadījumos palikt arī augsti morālam cilvēkam?
Runājot par politiskā pūļa latvieti, profesors pieskārās tādiem jautājumiem, kā „pūļa vadāmība”, harismatisks līderis”(A.Šķēle, E. Repše, V. Zatlers). Kāpēc mums vajadzīgi līderi, kādas īpašības vajadzīgas līderiem un kāpēc vēlāk šos līderus sabiedrība „noraksta.”Runājot par politiskā pūļa raksturojumu, A.Vilks uzsvēra, ka pūlim ir vāji attīstīta loģiskā spriešana, ar viņiem var manipulēt. Atrodot spilgtu ienaidnieka tēlu, pūli var satracināt (Vecrīgas grautiņš 2009. gada 13. janvārī ar saukli „Nost ar Saeimu!”, OMON vienību uzbrukumi). Taču pūļa rīcība var būt arī cildena, visus vienojoša (Tautas frontes kustība, akcija „Baltijas ceļš”, 1989. , Tautas frontes organizātā Vislatvijas protesta manifestācija Rīgā 1991.g.13. janvārī, barikādes Rīgā 1991.g. janvārī).
Grāmatas „Traģēdija” 1. daļā Vilks Maxima veikala sabrukšanā, kurā gāja bojā 54 cilvēki, uzsver, ka tā ir visu Latviju aptveroša traģēdija. Autors uzskata, ka vissmagākā Latvijas politiķu kļūda bija tā, ka viņi (izņemot Valsts prezidentu) tūlīt pēc traģēdijas klusēja un atstāja cilvēkus vienus. „Maxima” traģēdija atklāja skaudro patiesību – moderno verdzību lielveikalos un visatļautību būvniecībā”.
Sarunā ar profesoru A. Vilku iesaistījās arī pasākuma apmeklētāji Viesturs Vāne, tautfrontietis, bijušais Saeimas deputāts Pēteris Simsons, Sandris Suntažs, Artūrs Binde, Ruta Akmeņlauka. Izvērtās debates par mūsu vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu likuma grozīšanu, deputātu atbildību vēlētāju priekšā. Izskanēja jautājums par Latvijas nākotni – kurp mēs ejam, kas ar mums notiks? Un vai ir vajadzīgi vēl 40 gadi, līdz visa pēckara paaudze būs nomainījusies un tikai tad sāksies valsts uzplaukums? Beigās secinājām, ka augstākajām valsts amatpersonām blakus vajadzētu filozofu, kā tas jau esot bijis citās valstīs, citā laikā.

Silvija Skromule, Talsu Galvenā bibliotēka