Kultūrvēsturisku fotogrāfiju izstāde Laidzē

No 1. februārī Laidzes brīvā laika pavadīšanas centra izstāžu zālē skatāma 20. gadsimta 30. gadu kultūrvēsturisku fotogrāfiju izstāde “Žanis Alberts Eihvalds – Nariņciema bilžu meistars”. Izstādi veidojis fotogrāfiju autora mazdēls, novadpētnieks Aldis Denčiks, ieguldot lielu darbu, lai apkopoto šo kolekciju un atjaunotu fotogrāfijas no stikla fotoplatēm.

Izstāde pirmoreiz tika atklāta 2017. gada aprīlī Talsos brīvās mākslas telpā Baložu pasts Mākslas dienu un Talsu 100 gadu jubilejas ietvaros, kā arī aizsākot kultūras norises, kas veltītas Latvijas simtgadei. Izstāde tika eksponēta arī Talsu tautas namā. Bet tagad no Dundagas pils Mazās zāles atceļojusi uz Laidzi, kas ir novadpētnieka A. Denčika dzimtais pagasts.

Izstādes atklāšanā Laidzē viesojās arī Laucienes pagasta Pļavmuižas saieta nama vadītāja Dina Bērziņa un kādreizējais mežzinis Pļavās Gunārs Zvirbulis.

 

Informāciju sagatavoja – Ieva Jaunupe

  1. Izstādes atklāšanā Laidzes pagasta pārvaldes vadītāja Solveiga Stalidzāne (no kreisās puses), novadpētnieks Aldis Denčiks, Pļavmuižas saieta nama vadītāja Dina Bērziņa un kādreizējais mežzinis Pļavās Gunārs Zvirbulis
  2. Novadpētnieks Aldis Denčiks (no labās puses) atklājot izstādi
  3. Aldis Denčiks izstādes atklāšanas apmeklētājiem demonstrē stikla fotoplates
  4. Izstādes atklāšanas pasākumu apmeklēja dažādu paaudžu interesenti
  5. Sarunas ar publiku izstādes atklāšanā

Izstādes anotācija

20. gadsimta 30. gadu kultūrvēsturisku fotogrāfiju izstāde “Žanis Alberts Eihvalds – Nariņciema bilžu meistars

1911. gada 9. augustā Talsos strādnieka Kārļa Eihvalda un Oktes muižas dārznieka meitas Ievas ģimenē nāk pasaulē pastarītis Žanis. Viņam kristībās dod otru vārdu – Alberts.

Nav saglabājušās ziņas, kurā pilsētas namā viņi dzīvojuši, bet, iesākoties I Pasaules karam, ģimene izirst. Tēvs kopā ar vecāko dēlu Ernestu dodas bēgļu gaitās. Mamma ar māsu Elizabeti un mazo Žani spiesti pamest pilsētu. Dzīvesvietu viņi sākotnēji atrod Pļavciemā, „Ciemīšu” ērbērģī. Līdzekļi ir ierobežoti, un nākas dzīvot pusbadā. Bieži gatavo ēdienus no sīpoliem, pret kuriem mazajam puisēnam izveidojas nepatika mūža garumā.

1919. gadā Žanis ir aculiecinieks K. Kretuļa darbībai apkārtnē. Ģimene pārceļas uz Irbēnciema Vārpu īres namu, un Žanis uzsāk skolas gaitas. Sākotnēji tās notikušas otrpus ceļa, „Puplakšu” mājās. Tad skolas vajadzībām piešķir netālo Pļavmuižu, un mācības turpinās jaunajā Nurmuižas – Pļavu četrklašu pamatskolā pie Reiņa Sprinča. Izglītību Žanis turpina Oktes – Iģenes – Garlenes skolā. Šajā laika periodā no Krievzemes atgriežas tēvs kopā ar vecāko dēlu. 1919. gadā Žanis sāk darba gaitas. Iesākumā tie ir gadījuma darbi, bet 1930. gadā viņu pieņem par dienas strādnieku 10. dzelzceļa distancē.

Puisis ir sabiedriski aktīvs. Iesaistās sava ciema kultūras dzīvē, spēlē teātra trupā. Par pirmajām paša sapelnītajām naudiņām viņš iegādājas fotoaparātu. Sākotnēji Žanis fotografē tikai peļņas dēļ, bet vienlaikus arī draugus, tuviniekus, Nariņciemu.

1933. gadā Eihvaldu ģimene iegūst savu zemes pleķīti – kailcirti – vietā, kur vēl nesen pletās meža masīvs. 1934. gada maijā zeme jau iemērīta un daļēji iekopta. Ar piešķirto valsts kredītu – 700 latiem – sākas dzimtas mājas būve. To veic Žaņa krustēvs Jānis Freimanis. Jaunbūvi nosauc par „Papardēm”. Šajā saimniecībā jāsaimnieko Žanim, jo viņa vecākais brālis izveidojis ģimeni un dzīvo Rīgā, bet māsa ieprecējusies kaimiņmājā.

Strādājot uz dzelzceļa, Žanim daudz nākas braukāt tālus ceļus, un vienmēr līdzi ir fotoaparāts. Strādājot Rojas ciemā, viņš iepazīstas ar Emmu no Baikovsku ģimenes. 1939. gada aprīlī nomirst tēvs. Vasaras vidū „Papardēs” svin kāzas Žanim un viņa iemīlētai rojeniecei.

1940. gadā padomju vara Žani ieceļ par brigadieri Puzē. Nākas mainīt dzīvesvietu uz Elkšķeni. Šajā laikā uzņemtie attēli ir pēdējie, kas fotografēti ar plašu fotoaparātu.

Sākoties II pasaules karam, jaunajai ģimenei nākas bēgt uz Rīgu pie brāļa, kur divas nedēļas viņi pavadīja bailēs. Atgriežoties Pļavās, Žani arestē turpat stacijā un aizved uz Ventspili. Tur dauza, pratina. Izvārdzinātu pēc nedēļas atbrīvo. Mājup viņam jāiet kājām. Pusceļā viņš sastop savu Emmu pretim nākam.

1942. gadā Žanis saņem Nurmuižas pagastveča A. Alkšņa parakstītu papīra strēmeli, ka februārī jādodas darbos uz Vāciju, līdzi ņemot goda drānas un veļu. Darbavieta ir zemnieku saimniecība Ziemeļvācijā. Jaunajai saimniecei Emmai nākas ķepuroties vienai, jo vīramāte Ieva jau daudzus gadus kā zaudējusi redzi.

Pēc kapitulācijas Žanim jāšķērso robeža, jo Groskumerfelda, miestiņš, kurā viņš strādāja un dzīvoja, nu atradās rietumu zonā. Pēc diviem mēnešiem filtrācijas nometnē Žani iesauc Padomju armijā. Mājās viņš pārnāca tikai 1946. gada oktobrī. Mamma un dzīvesbiedre Emma jau vairs necerēja satikt viņu dzīvu.

Pēc kara ģimene mēģināja turpināt saimniekot savās mājās. Saprotot, ka nākotne neko labu nesola, Žanis 1948. gadā atrada darbu Kurzemes ķīmiskajā mežsaimniecībā. Togad Pļavās nodibināja kolhozu. 50. gadu nogalē viņš iegādājās fotoaparātu „Ļubitjeļ”, un fotografēšana turpinās. Ģimenē cita pēc citas piedzimst meitas – Daina, Marga un pastarīte Zeltīte. Kurzemes ķīmisko mežsaimniecību likvidē, visus darbiniekus pieņem Talsu mežrūpsaimniecībā.

1957. gada sākumā Žanis saņem paaugstinājumu darbā – viņu sūta mācīties par mežizstrādes meistaru. Tomēr Žanis atsaka, jo pirms dažām dienām saņēmis piedāvājumu strādāt par pārdevēju Laucienes patērētāju biedrības veikalā  Pļavās, „Puplakšos”, kas vēlāk tika pārveidots par Talsu patērētāju biedrības veikalu Nr. 30. Turpat, kur bērnībā mācījies pazīt burtus un ciparus. Viņš ātri apgūst jauno amatu. Žani paaugstina amatā par veikala vadītāju, un vīrs izveido izcilu, mazu lauku universālveikalu. Dzīvesbiedre Emma sāk strādāt šajā veikalā par pārdevēju. Viņu darbu atzinīgi novērtē ar neskaitāmiem pagodinājumiem.

Aizejot pensijā, Žanis strādā taras iepirkšanas punktā Pļavās. 1988. gada 24. februārī viņš aizmieg mūža miegā. Apbedīts Oktes kapsētā.

Kā jau katram meistaram, arī Žanim atrodas sekotājs. Tas ir darbabiedra, dzelzceļa priekšstrādnieka Antona Strupausa dēls Roberts, kurš pie Žaņa apgūst fotografēšanu un 30. gadu nogalē aktīvi iemūžina ciema dzīvi. Trīsdesmito gadu periodā tapušie attēli ir unikāls kultūrvēsturisks mantojums.

 

Izstādes anotāciju sagatavojis novadpētnieks Aldis Denčiks

[collapse]