Darbīgam vīram katrs gads, mēnesis un diena ir dārgums

Piektdien, 9. decembrī, sarīkojumā «Gadi ir dīvaini dārgumi» Talsu Galvenajā bibliotēkā godināja dižus novadniekus 85. dzimšanas dienā.
Jā, literātam, publicistam Arnoldam Auziņam un literatūrzinātniekam, kritiķim, literātam Ilgonim Bērsonam šogad apritējušas tik cienījamas jubilejas. Par katru no viņiem uzrakstītā grāmata būtu visai bieza, bet bibliotēkas darbinieces bija pratušas svarīgākos faktus, citātus no viņu rakstītā un par viņiem publikācijās teikto apkopot interesantā, blīvā un spraigā esencē. Abiem vīriem nācās vien piebilst kādu vārdu, kā jau šādos godos pieklājas.
Arnolds Auziņš piedzima 1931. gada 29. novembrī Dundagas pagasta «Mālējos». Dundagas vidusskolas piektā izlaiduma absolvents. Pirmo romānu uzrakstījis, mācoties tikai vēl 4. klasē. Autors Dundagas himnai, 12 dzeju krājumiem, 13 romāniem, vairākām dokumentālās prozas grāmatām. Lielākā bagātība — trīs bērni, pieci mazbērni un trīs mazmazbērni. Joprojām uzticīgs dzimtajai dundžiņu valodai.
Nupat izdevis jaunāko dzejoļu krājumu «Ar dakšām ūdenī». Tomēr pēdējos gados vairāk pārgājis uz prozu, jo dzeja esot jaunības daļa. Jaunībā cilvēkam ir spilgtāki iespaidi, bet tagad reizēm jūtot, ka visu jau savos darbos pateicis.
Viņš pats sevi precīzi raksturojis grāmatā «Es dzīvoju priecīgi», ko izdeva pirms savas 80. dzimšanas dienas. Savukārt darbs «Arī rakstnieks ir cilvēks» atzīta par latviešu literatūras vēsturi anekdotēs. Humora izjūta Arnoldam Auziņam ir baltas skaudības vērta. Tā palīdz dzīvot, degunu pa zemi nevelkot, ne tikai pašam, bet arī viņa dzejas un prozas darbu lasītājiem. Traki, ja bērnībā Arnolds būtu saņēmis žagarus par pēdējā brīdī pie eglītes sacerēto pantiņu «Jūs visi esat neglīti, es priecājos par eglīti!» — tas dramatiski varēja ietekmēt visu latviešu literatūru!
Ilgonis Bērsons piedzima 11. jūnijā Zentenes (tagad — Balgales — I. K.) pagasta «Mežgrēzās».
Viņš, uzrunājot publiku, uzsvēra, ka visu mūžu ir pateicīgs vecākiem, īpaši mātei, par dziņu iegūt labu izglītību, nerimt mācīties.
Neskatoties uz apstākļiem — Bērsonu ģimeni izsūtīja, Ilgoni izglāba atrašanās skolā Talsos — to viņš darījis konsekventi. Pēc Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes pabeigšanas strādājis dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās, izdevniecībās, Latvijas Rakstnieku savienībā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā. Ieguvis filoloģijas zinātņu doktora grādu. Saņēmis vairākus ievērojamus apbalvojumus, izcilākais — IV šķiras Atzinības krusts par nopelniem Latvijas labā.
It kā varētu secināt, ka nu jau laiks atpūsties, jo viss mūžs ir bijis veltīts latviešu literārā mantojuma apzināšanai, pētniecībai un publicēšanai. Tas nebūtu viņam raksturīgi. 20. decembrī paredzēti viņa jaunākā darba, grāmatas «Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi» otrās daļas atvēršanas svētki. Janīna Kursīte, filoloģijas zinātņu doktore, šo darbu raksturojusi: «Tā ir grāmata, ko var nosaukt par Ilgoņa Bērsona pērli. Izcila dāvana literatūras gardēžiem. Pamatīgs pētījums par latviešu rakstnieku segvārdiem, kas vienlaikus lasāms kā aizraujošs īsdetektīvu krājums. I. Bērsonu raksturo kurzemnieka pacietība un ārēji gandrīz nemanāma humora izjūta.»
Sirmums, gadu nasta, bēdas un ķibeles — sarīkojuma vispārējā omulībā un saturīgajās sarunās saplaka un nolīda kaktā šie jēdzieni. Ne vienā, ne otrā jubilārā joprojām nav izzudis tas mazais puika pirmskara brīvās Latvijas lauku mājās, kuram gaišs prāts, centība un lieli sapņi ļāvuši tikt tālāk un augstāk par rāmu pieticību.

Ilze Kārkluvalka

foto – Dainis Kārkluvalks

Raksts pārpublicēts no “Talsu Vēstis” Nr. 143, 12.12.2016

http://www.talsuvestis.lv/lv/zinas/darbigam-viram-katrs-gads-menesis-un-diena-ir-dargums/