Ar dziesmu un deju svētkiem sirdī
27. jūnija vakarā Dundagas bibliotēkā pasākumu ciklā “Manas ģimenes/dzimtas stāsts” rāmi raisās saruna ar Edgaru un Daci Kārklevalkiem, vedot mūs vienu solīti tuvāk “Latviešu grāmatai 500”.
Šīs tikšanās saruna sākas ar Sibīrijas laiku, jo Edgara mamma Lūcija kopā ar ģimeni tika izsūtīta 1949.gada martā. Lai būtu vēl grūtāk un sāpīgāk, izsūtījumā ģimene tiek izšķirta, tālāk nosūtot gan uz Omsku, gan Tomsku. Šis ir veiksmes stāsts, jo cilvēki izturēja un atgriezās atpakaļ Latvijā. Izrādās, ka Sibīriju izbraukušais koka koferis ir sava veida piederības zīme, jo šādi tika gatavoti tieši politiski izsūtītajiem. Edgars daudz nezin stāstīt par šo laiku, jo mamma savu sāpi paturējusi vairāk pie sevis.
Sarunā ik pa mirklim iedzirkstas Edgara humors, gan stāstot par dienesta laiku, gan par savu aizraušanos ar militāro tehniku, kas vairāku gadu garumā nu pārtapusi par nopietnu ģimenes biznesa daļu, oficiāli iekļaujoties militārā mantojuma tūrismā. Edgars ar ļoti lielu rūpību attiecies pret ikvienu viņam uzticēto transporta līdzekli, nekad ceļā nedodas ar nenomazgātu transportu. Īpašumā esošā militārā tehnika ir Rīgas motormuzeja uzskaitē un, pateicoties tieši tam, viņa GAZ 66 ir filmu zvaigzne, jo šādi arī ārvalstu filmu producenti var atrast sev vajadzīgos rekvizītus.
Dace ir “dzīvās vēstures” lieciniece, jo mācījusies nelielajā Vīdales skoliņā. Atceras stāstīt, ka 1970-tajos gados abi ēkas stāvi bijuši rosības pilni, bet, cilvēkiem paliekot mazāk, 1990-tajos gados skola tiek slēgta un tagad ēkas bijušajā skolas daļā ir ļoti bēdīgs skats.
Sarunā, neilgi pirms Dziesmu svētkiem, loģisks ir jautājums Dacei – cik Dziesmu svētkos ir sanācis piedalīties, jo viņa ilgus gadus dzied Dundagas jauktajā korī. Nu jāķeras klāt matemātikai, jo Dace nav skaitījusi. Bez skolas laika, pirmie ir bijuši 2001.gada Dziesmu un Deju svētki “Rīgai 800”, kuri gan nebija vispārējie dziesmu un deju svētki, pēc tam visos mūsu koris ir piedalījies. Un arī šogad Dace brauks un būs viena no daudzo tūkstošu dalībniecēm. Edgars atceras, ka bijis periods, kad dejojis “Dun-Dang” kolektīvā un vienlaicīgi bijis arī šoferis. Tā bijusi gandrīz neiespējamā misija, lai aizvestu kolektīvu uz vajadzīgo pasākuma vietu, atrast, kur novietot autobusu un pašam laicīgi tikt atpakaļ, lai dejotu.
Edgaru un Daci pazīstam kā viesu mājas “Pūpoli” saimniekus. Celmlauži mūsu pusē, bet tiešām var just, ka šī ir viņu sirds lieta, Dacei iedzirkstas acis, stāstot par šeit ieguldīto darbu, arī par grūtībām. Uzņemti viesi pat no Kanādas, Japānas, Brazīlijas, daudz ceļo vācieši, pēdējos gados sarosījušies tieši kaimiņi igauņi. Un ar visiem viesiem var saprasties. Dace stāsta, ka ir reizes, kad pašas darbi jānoliek malā un jāpasēž kopā ar atbraukušajiem pie kopīgas kafijas tases vai vīna glāzes.
Edgaram saistība ar grāmatām un bibliotēku vairāk sanāk darba un savas aizraušanās dēļ. Ļoti bieži tieši Edgars mums bibliotēkai atved pieteiktās lielformāta izstādes gan no muzejiem, gan citām bibliotēkām. Personīgajā kolekcijā vairāku gadu garumā izdevies iegādāt tehnisku literatūru, arī saistītu ar militāro mantojumu. Dace ar smaidu atceras kā nelielajā Vīdales bibliotēkā kopā ar bibliotēkas vadītājas Ainas Bērzkalnes bērniem spēlēti pat ķēriņi starp grāmatu plauktiem.
Abi sarunā vairākkārt uzsver, cik ļoti svarīgi ir labi izdarīt katram savu darbu, neatkarīgi no tā veida vai amata.
Paldies Edgaram un Dacei par sarunu, par uzticēšanos mūsu Dundagas bibliotēkai! Lai skanīgi un brīnišķi skaisti šā gada Dziesmu un Deju svētki – Dacei skanīgu balsi, Edgaram stingru roku uz stūres!
Kopīgā sarunā ieklausījās Dundagas bibliotēkas vadītāja Ruta Emerberga
Foto: Edgars Lācis
